Ziņu portālā TVNET parādījies raksts par tehnoloģiju nākotni. IT korporācija IBM publiskojusi savas prognozes tehnoloģiju attīstībā nākamajiem 5 gadiem (IBM 5-in-5).Pēc viņu domām, mūs gaida kognitīvo sistēmu ēra. Datori spēs imitēt mūsu maņas – savā veidā redzēt, saost, pieskarties, izgaršot un dzirdēt.
Izlasot šo rakstu ieslīku nelielās pārdomās. Šodien vispār jūtos tā lai kko padramatizētu un pamoralizētu ;D Secināju, ka neesmu īpaši iepriecināta par šādu tehnoloģiju attīstību. Jau šobrīd tehnoloģiju loma mūsu dzīvēs ir pārāk liela. Sociālie portāli, online spēlītes, blogi utt. pārņēmuši civilizēto pasauli. Sociālās mikroblogošanas vietnes Twitter lietotāju skaits nule kļuvis lielāks par 200 mil. Lielai daļai cilvēku diena ir neiespējama bez tvītu lasīšanas un rakstīšanas. Katrs ikdienas dzīves sīkums tiek atstāstīts caur 140 simboliem šajā portālā. Daudziem komunikācija reālajā dzīvē jau piemirsta, saziņa un draudzība norisinās tikai caur replay, retweet un favorit. Kāda ģimene pat savu jaundzimušo nosauca par Hashtag, jeb Restīti, kuru tviterī lieto, lai izceltu vārdu.
Tas pats ar sociālo gigantu Facebook. Neiedomājami liela daļa pasaules šajā portālā pavada lielāko daļu no sava nomoda laika. Čatojot, daloties, komentējot utt. paskrien stunda pēc stundas. Esmu dzirdējusi, kā pieauguši cilvēki viens otram lielās ar Facebook draugu skaitu, būtu interesanti noskaidrot, cik lielu daļu no šiem cilvēkiem viņi satiek ikdienas dzīvē, ir runājuši, vai vispār pazīst. Tā pat arī ar interneta spēlītēm, lielu daļu no tām arī piedāvā tieši sociālie portāli. Aizmirstot par darbiem cilvēki attīsta savu digitālo fermu, ātrās ēdināšanas restorānu vai pat mafiju. Tā viņi aizpilda nosacīti brīvo laiku, lai gan, neviens pat neiedomajas, ka pa to brīdi varētu izdarīt daudz ko lietderīgāku. Spilgtākais notikums saistībā ar tiešsaites spēlītēm, ko zinu ir kāds atgadījums Japānā. Jauns pāris, kuram nesen pasaulē bija nācis mazulis, tik ļoti bija aizrāvušies ar spēli Second Life , ka aizmirsa par sava mazuļas eksistenci un tas atrodoties viņiem tur pat blakus nomira bada nāvē. Šajā stāstā lielākā ironija ir tajā, ka šie bezadbildīgie vecāki online spēlē arī audzināja bērnu, taču, atšķirībā no reālās dzīves, Secound Life zīdainītis bija paēdis.
Bez sociālajiem portāliem vēl ir dažādas aplikācijas un interneta vietnes, kas aizpilda mūsu laiku, mūsu vietā atskaņo mūziku, iepērkas un publicē fotogrāfijas. Tehnoloģijas jau tagad aizņem patiešām lielu daļu mūsu dzīves, esam no tām atkarīgi. Protams, jāatzīst, ka tās arī mums palīdz un daudz ko atvieglo. Tomēr, jautājums, vai ļaut tām ienākt mūsu dzīvēs vēl vairāk? Kas notiks, kad tās sāks mūsu vieta just garšu, izvēlēties mums piemērotākos ēdienus? Mēs aizmirsīsim, kā pašiem ar ēdienu eksperimentēt, kā kļūdīties un apēst ko negaršīgu. Zaudēsim pieredzi ko var iegūt tikai pats testējot un gatavojot. Tas pats ar skaņu, dators izvēlēsies, ko mums labak klausīties un nav runa tikai par mūziku, bet arī par intonācijām utt. Jau tagad mums vairs nav jādomā, kā atrast kādu dziesmu, kuru dzirdam skanot lielveikalā, jebkuru viedtālruni iespējams aprīkot ar aplikācijām,kas to paveiks tavā vietā. Ja es saprotu pareizi,tad datori spēs imitēt tekstūru, spēs likt mums sajust lietas, kuras nav rokai dotajā brīdi sasniedzamas. Ja godīgi tas skan tiešām vilinoši, tomēr, vai digitāls pieskāriens patiešām spēs sniegt mums tādas pašas sajūtas kā īsts? Tas būs tikai iemesls, lai atkal kaut ko neizdarītu dzīvē, lai kaut kur neatrastos klāt un nesajustu pa īstam. Ožas piešķiršans digitālajām ierīcēm, laikam, mums būtu arī kaut kas noderīgs, ja tā patiešām strādātu, tad dators spētu sajust slimības draudus, tādā veidā mēs verētu izvairīties no saslimšanām.
Cilvēks vienmēr pratis lietas attīstīt tā, lai pašam pēc iespējas mazāk būtu jādara, savā būtbā, mēs vienkārši esam slinki. Tas arī spiež mūs atīstīties, kaut gan ne mums, bet gan tehnoloģijām. Mēs drīzāk regresējam, attīstas tikai viss ap mums. Nezinu, vai tik tehnoloģijām pārbāzta pasaule ir vajadzīga. Mēs zaudēsim iespēju izaugt pašiem. Dators mums pateiks priekšā ko un kā darīt labāk, nemācēsim kļūdīties, tāpēc, iespējams, daudz ko no pasaules skaistuma palaidīsim garām, jo ne vienmēr kļūdīšanās vai nepareiza lēmuma pieņemšana ir nevajadzīga. Lasot šo TVNET rakstu un aizdomājoties tālākā nākotnē, šķiet, cilvēkam nekas cits, kā viena istaba, ērts klubkrēsls un viedtālrunis nebūs nepieciešams. Mazā kastīte viņa rokās spēs nodrošināt saikni ar visu nepieciešamo. Iziešanai no mājas zudīs jēga. Man prātā nāk filma “Surrogates” , kur cilvēki bija pieslēgti pie sistēmas, kura saistīta ar viņu surogātķermeni robotu. Viņi dzīvoja neizejot no mājas, tā pat caur šo mehanisko ķermeni spēja visu sajust, nekad nenovecoja, tomēr nekad nevarēja zināt, kas atrodas aiz katra robota otrā pusē.Kā saprata galvenais varonis filma beigās, kuru tēloja Brūs Viliss, reālo dzīvi nekas digitāls par 100% aizstāt nevar.
Ja pārdzīvosim 21. decembrī paredzēto pasaules galu (kuram es galīgi neticu), un, ja IBM prognozes piepildīsies, tad pēc nieka pieciem gadiem uzzināsim, vai tiešām tehnoloģijas spēs sajust to pašu un vēl vairāk kā mēs? Ja tā, tad kas notiks pēc 10 gadiem? Tikmēr, es varētu jums ieteikt, šad tad pasekot līdz pavadītajam laikam, paskatīties, cik stundas veltāt savai interneta dzīvei un cik reālajai. Vai draugos.lv sēžat biežāk vai retāk, kā satiekat savu otro pusīti? Vai, kad pēdējo reizi apsveicāt cilvēku dzimšanas dienā paspiežot viņam roku, apskaujot, nevis ierakstot viesu grāmatā bezpersonisku “ Daudz laimes!” Nevaru noliegt, ka mana dzīve lielā mērā nesaistās ar tehnoloģijām utt. Tomēr, manuprāt, jāprot nolikt barjeru starp digitālo un fizisko pasauli.
klintataa 